Grupas dibināšanas laiks ir 2006. gada jūnijs, bet pirmsākumi meklējami jau tā paša gada janvārī, kad nez no kādiem Jelgavas mežiem iznākušais basists Edward Schinke negaidīti piezvanīja Mārtiņam un paziņoja, ka beidzot vajag kaut ko darīt. Pirmās aktivitātes sākās 2006. gada februārī, kad sākās pārrunas krogā “Zelta Pīle” par to, kā vispār vajag spēlēt, lai grupu iemīlētu latviešu tauta. Jāpiemin, ka pārrunas risinājās visu mēnesi dažādās dzertuvēs. Abi indivīdi nonāca pie secinājuma, ka tomēr jāspēlē pankuha. Ar katru izdzerto alus kausu plāni kļuva aizvien grandiozāki un sniedzās jau no Urāliem līdz Krimai. Bet tad izrādījās, ka nav ne instrumentu, kur nu vēl dziesmu. Tamdēļ alus bārā “Alus Bārs” tika izlemts iegādāties ģitāru priekš Mārtiņa. “Šī iegāde vilkās līdz maija beigām. Pa to laiku Mārtiņš bija sagrozījis galvu vēl vienam pudeles brālim – bundziniekam Oļegam. Pirmais mēģis faktiski bija martā, studijā pie Oļega, kur ar kārtējo 2l alus pudeli tika ielikts pamats grupas turpmākajai darbībai. Par grupas pirmo dziesmu var uzskatīt “Женщина Моя”, kura virmoja Mārtiņa nopīpētajās smadzenēs kopš 16 gadu vecuma. Nu tad sastāvs dotajā brīdī bija:
Mārtiņš – Balss, pagale
Edward Schinke – Baspagale
Oļegs – Katli

Līdz ar gičas iegādi iestājās jūnijs un arī aktīvi, pilnvērtīgi mēģinājumi, jo līdz šim Mārtiņš spēlēja uz aizlienētām ģitārām. Nāca apjēga, ka grupai nav savs nosaukums, kurai sekoja mierīga Schinkes kunga atbilde, ka, lūk, nosaukums jau esot sen – U-13. Tam sekoja pirmais spēcīgais gabals “Renģēdāji” un vēl daži. Skanējums kļuva smagāks, pie kura vainojama Mārtiņa pārlieku lielā aizraušanās ar smago musonu, kas savukārt kaitināja augšminēto Schinki, kurš neskaitāmu, vētrainu vakaru rezultātā bija iemantojis kļičku – Vecais Vilks. Neskatoties uz to parādījās pirmie fani no pašu draugu loka. Atzinība kļuva lielāka, līdz ar to biežāki kļuva izgājieni uz benzīntanku, kurš atradās 100m attālumā no studijas. Biežāki kļuva arī apkopējas apmeklējumi studijas apkaimē un visā šajā rezultātā Oļegam pienāca viens melns pirmdienas rīts un telpas bija jāatstāj.
Ilgi klusumā nesēdēja neviens no U-13 dalībniekiem, jo 2 nedēļu laikā tika atrastas jaunas telpas. Starp citu, netālu no vecās vietas, bet iemīļotais benzīntanks vairs nebija tik viegli pieejams. Grupa bija veiksmīgi iedzīvojusies jaunajās telpās, viss ritēja savu gaitu, tika strādāts pie jaunām dziesmām, kuras pārsvarā radīja Mārtiņš un Oļegs, kamēr Vilks tika izsūtīts veldzējošu līdzekļu meklējumos. Bet Vilks beidzamās nedēļas bija saskumis par benzīntanka zaudējumu, bija kļuvis vienaldzīgāks pret notiekošo, līdz vienā jaukā vakarā uz mēģi neieradās, atsūtot īsziņu no datora, ka lauzta tikai viena riba un mobilais pazudis, kurš vēl šobaltdien pieņem zvanus.
Tāpēc Mārtiņš savā vārdadienas kodienā 01. novembrī spēlēja jau bez U-13 garīgā tēva. Nebija ilgi pēc basista jāgaida, kad caur paziņām uzradās kāda daiļa būtne vārdā Jana ar 1 gadu stāžu basa spēlē. Viņa bija pilnīgs pretstats Vecajam Vilkam, jo uz benzīntanku nemīlēja piestaigāt, ja nu vienīgi pēc “Chupa-Chups”. Uz mēģinājumiem nāca laicīgi, centās pēc labākās sirdsapziņas, taču Mārtiņš un Oļegs apjauta, ka ap grupu vairs nevalda agrākais ugars. Turklāt, ja Vilks tēmēja uz Urāliem un Krimu, tad šī jaunkundze jau iztēlojās pie savām kājām visu Rietumeiropu un aizdīķi. Respektīvi, viņa centās Mārtiņam iemācīt domāt angliski, bet šis fakts nebija pa prātam “Сектор газа” cienītājam Oļegam.
Pienāca 2007. gads. Februārī nepārvaramu domstarpību rezultāta U-13 nolēma šķirties no šīs basistes draudzīgi, jo nevar tā vienkārši brutāli pasūtīt labu cilvēku dirst. Starp citu, draudzīgās saiknes pastāv vēl šodien. Cik zināms, viņa savu identitāti atradusi kādā black metal bandā. 2007. gada pirmā puse bija neziņas pilna, jo vairs nebija basa dīdītāja, kas varētu aizpildīt šo robu, Depresija vilkās līdz Jūnijam, kad pēkšņi svaigas vēsmas ienesa kāds pāķis vārdā Rihards, kurš jutās kā reinkarnējies Zeks Vailds (redakcijas, respektīvi, Riharda, piezīme – bet tikai jutās, vai ir – tas jau ir cits jautājums). Grupa sāk apaugt ar muskuļiem, jo tagad ir arī soloģitārists ar lielu perspektīvu, kurš nekaunas pat slīpēt U-13 dziesmas. Reizi pa reizei U-13niekiem izlīdz grupa “Broken Finger” aizdodot savu basistu Ruslanu pāris ēverģēlībām. Grupa kā nesen piedzīvoja pirmās ugunskristības Ikšķilē, kur atstāja ar atkārtu žokli visu kroga administrāciju, sākot no īpašnieces līdz pavāram. Grupa ļoti cer, ka tas bija tikai sākums visam ..2.DAļA-JAUNIE LAIKI.tomēr ne viss ir zelts kas līst...nāca bargais 2008.gads kad bundzenieks oļegs bija paguris staipīt sķīvjus pa koncertiem un visai drīz viņa vietu ieņēma jaunais censonis Edgars un bassists Andriks,un grupa pēkšņi kļuva konstruktīva un nopietna.un tikai jūnijā grupa atkal ir uz pekām,un notiek  brīnums -pats Raimonds Lagimovs ir iekļāvis Reņģēdājus izlasē latvijas punk/hc 5 un pēc šīs draiskās prezentācijas seko daudzi koncerti pa Rīgas klubiem un ne tikai tur..kulminācijas brīdis bija tas gods atrasties ar pašiem DZELZS VILKS vienā aizskatuvē līgatnes halloween rock party,ar ko ar noslēdzas 2008.gads.2009. pienāk ar jaunām vēsmām un grupā atgriežas Rihards ar nostaļģijas asarām acīs un par spīti krīzei,U-13 beidzot lēnā garā nesteidzoties raksta pilna apjoma,studijas kvalitātes materiālu-respektīvi 11 dziesmas.nu tad šā brīža sastāvs-Mārtiņš-balss,ritma giča,Edgars-bungas,Andrejs-bass,Rihards-solo giča